Vārdi pilēja

Es uzdrošinās teikt, ka es dzīvoju kalpošanas laiks deslugar. Es nedomāju fizisku vietu. Es atsaucos uz vietas, vai drīzāk, lai deslugar, kas bija mana iekšējā pasaule. Deslugar, jā. Vieta, kur es jūtos pārvietotu. Pārvieto sevi, kad sevi. Nē, bumbieru, faktiski, es domāju, ka nē. Let's sākt no jauna.

Ļaujiet mums uzņemties deslugar. Kas ir deslugar pats? Zaudējumu situācija, kad uzvedības parametriem pārstāj darboties mehāniski rīkoties radoši. Vismaz tas ir tas, ko es uzzināju šodien. Deslugar liek jums attiecas subjektivitāti, ņemot vērā iespēju. Bet radoša iespēja, iespēja vēlamo, bet nevēlams, jo nevēlamas būt deslugar.

Tad, ņemot rezumēja, es atpakaļ, sakot, ka ne atšķirībā. Es dzīvoju mūža vienā vietā. Laikā sevi vienmēr ir bijusi vieta. Vieta, pilna ar viņa neapmierinātību. Dzimis no tās noteikumiem. Dzimis no to uzvedības parametriem, kas vienmēr ir bijuši, lai noteiktu gaidāmo modeli. Es gaidīju. Kas gaidīja mani. Es biju pasaules gaidīt. Un tā es nokavēju labāko dzīves posmā. Es pa kreisi, lai dzīvotu savu follies subjektīvs. Es pārtraucu sapņi, apstājās ceļo apkārt. Turēt mani reāla, loģiski betona. Kāpēc ne abstrakts? Kāpēc ne liels?

Bet yeah, vienā reizē vai citu neatbilstību, ka man rodas lēni. Reizēm man ir deslugar. Un kad tas bija? Ah jā. Es atceros labi. Vienu reizi. Es dzīvoju. Vivi. Faktiski dzīvoja. Deslugar. Labi pazīstama vieta. Tas bija posmā. Par desexperiência. Dzīvot deslugar. Jābūt atbalstošai un varonis. Tajā pašā laikā. Dzīvot un būt dzīvojuši. Šoreiz bija, kad es satiku. Es atzīst, jo viņi saka, tie veida cilvēki mēs zinām, un tikai ne vienmēr atcerēties.

Es zināju to. Citā dzīvē, vai redzēs periods atšķiras. Un atzīšanu. Tiklīdz es redzēju to. Divpadsmit gadi ir vēlu vecumā zināt savu pirmo labāko draugu? Es zināju, ka viņiem un zināja. Nozīmē, nezinot to. Bet viņš zināja. Un es jautāju, kas viņi bija. Un teica. Un ko es teicu? "Es esmu mans tēva dēls", es atceros. Vēl. Uzglabātajos atmiņā. Septiņiem taustiņiem. Kā dārgumu. Tas ir fakts.

"Es esmu mans tēva dēls." Un ka atbilde ir, ka? Kā mēs visi zinām, kas ellē ir mans tēvs. Pat ja viņi zināja, kas es esmu, es varētu būt zināms, kam mans tēvs un tas nebūtu zināt, kas es esmu, bet tas būtu jāzina, pirms, kas es esmu, un, ja viņi zināja, kas es esmu, lūgt kas es esmu?

Tas bija kinda kā šis. Es neatbilstība. Sevi. Un es biju brīva. Lai izveidotu. Būt. Zināt. Tas bija īss laiks. Ja jūs varētu izvēlēties, varētu dzīvot ilgāk. Live vēlreiz. Live vēlreiz. Atkārtoti. Live mūžīgo atkārtot, bet lielāks par nulli. Bezgalīga looping brīža domstarpību.

Bet es nevaru sūdzēties. Vēl ir dzīvs šo reto brīžos. Laika vai citu. Kad es satieku viņas. Vai tad, kad es satieku citiem, kā labi. Šāda veida. Draugs. Šāda veida. Brālis. Man nekad nav bijis brālis. Ko jūs mīlestību. Mīlestība, kas nekad nav mīlējis.

Un es atzīstu, ka man ir pieredze. Nesen. Tas bija tik. Es biju vienā vietā. Parastākās. Sabiedriskā vietā. Urbšanas vietā. Vieta noguris. Un man nav paziņojums, bet brīdi, pūta man gandarījumu. No mana salds un maigs naivums, es domāju, ka ir notikusi ar kādu, kurš, es domāju, bija deslugar jo tā deslugar bija kaut kas slikts. Atcerieties, nevis tiesnesis man līdz tikai tagad, es domāju, atrodoties deslugar bija kaut kas slikts. Un es domāju, ka jā. Viņa bija deslugar. Un viņa gribēja, lai manu vietu. Un viņa arī teicis man, ka es domāju, bija mana deslugar. Un es gribēju, lai viņa vietā.

Un tad brīdi, mēs abi cenšamies paplašināt savu vietu, lai segtu citus mēs ticēja deslugar. Ko mēs nezinājām, ka šī sadursme no vietas un vietu. Šajā sanāksmē. Šis mēģinājums apvienot pāris vietās. Tas viss tikko lieta kļuva deslugar. Un tad es pamanīju, nezinot pareizo apzīmējumu. Pieredzējuši. Pamanīju. Es to izmēģināju. Monitor, jo tas ir grūti, jūs zināt! Deslugar sapratu, ka es satiku manu trūkums vai vietā, tā bija vienkārši, mēģinot aptvert gan vietām. Šī deslugar, es sapratu, bija tieši kur viņš vienmēr gribēja būt.